Man viss galvā ir sajaucies, neatceros, kas un kad notika. Tāpēc lai paliek tā, kā atceros.
Nākamajā dienā mēs taisījāmies uz akvaparku, bet bija pārāk auksti un slapji. Tā kā baseini ir milzīgi, ūdens "Noah’s Ark" netiek uzsildīts. Galu galā mēs tur vispār netikām, tāpēc es par to neko nerakstīšu. Pietiek ar to, ka akvaparks ir lielisks un milzīgs, tur strādāja mana māsa.
Apgrieztais baltais nams aka Top Secret. Es tur nebiju.
Akvaparka vietā klīdām pa WD ielām. Tās ir piebāztas ar veikaliem, bet cilvēku tur maz – velns viņu zina, varbūt plūdi ietekmēja, darbadiena vai vispār nesezona. Nopirku sev šļūcenes (tad vēl cerēju, ka tikšu akvaparkā), maiku no bieza kokvilnas auduma (heavy cotton). Jocīga lieta, agrāk man tādu nebija. Uz maikas attēloti četri odi un paraksts: “bite me”. Pieklājīgā sabiedrībā to tulko kā “kod man”, bet patiesībā bite ir sinonīms vārdam suck, proti, sūkāt. Tomēr tautas Urban Dictionary saka mums, ka tagad šis teiciens jāuztver drīzāk kā fuck off, proti, “atšujies” nedaudz rupjākā formā – ceru, ka vārds fuck nav jātulko vispār nevienam.
WD centrs
Vēl nopirku kolēģim plāksnīti ar saukli, kas atbilst viņa humora izjūtai (viņš ir "Sautparka" fans). Uzraksts uz tās vēstīja: “Some days you're the dog, some days you're the hydrant”, proti, “Ir dienas, kad tu esi suns, un ir dienas, kad tu esi hidrants”. Ja jums ir jāskaidro, kur te ir humors, man labāk turēties no jums pa gabalu.
Ir arī šādas glītas vietas
Vakarā mēs gājām uz iluzionista Rika Vilkoksa izrādi. Riks uzstājas kopā ar savu sievu Sjūzenu speciālā ēkā, kura pieder viņam pašam. Viss šis pasākums saucas Rick Wilcox Magic Theater. Riks ir talantīgs un slavens - maz ir burvju mākslinieku, kuriem piederētu savs uzņēmums tā kā viņam.
Es iepriekš šādos šovos nebiju bijis. Pēc manas uzstājības sēdējām tuvu, un tāpēc nopirkām dārgākas biļetes. Bet ne pirmajā rindā – no turienes ņēma cilvēkus izrādei. Runā, ka viņi nav sarunāti, tāpēc, ja gribi sēdēt pirmajā rindā, tev droši vien paprasīs, vai piedalīsies šovā. Ja kāds zina, dodiet ziņu.
Lai cik dīvaini tas nebūtu, Vikipēdijā raksta par Riku nav. Varbūt es viņa atpazīstamību pārvērtēju, bet mani izrāde ļoti iespaidoja – to, kā viņš tādus trikus dabū gatavus, ir absolūti neiespējami saprast. Starp citu, māsai Riks vizuāli iepatikās – saka, ka ļoti harizmātisks un šarmants. Man cilvēki ne īpaši patīk, it sevišķi glamūrīgi skaistuļi, tāpēc man Riks nav diez ko simpātisks, bet galu galā pats galvenais ir šovs, un tas rullē. Jo vairāk tāpēc, ka viņa sieva, lai arī vairs nav nekāda jaunulīte, pagaidām vēl ir tīri tā neko. (Šī frāze iestarpināta speciāli kolēģiem, lai viņi nemēģinātu mani ievilkt savā geju klubā).
Foto no šejienes
No izrādes man īpaši iepatikās pats vienkāršākais triks – ar virvi, kura te sadalījās gabalos, te kļuva garāka, te īsāka. Droši vien to izdarīt nav nemaz tik grūti, taču izskatās satriecoši. Ja Rika mājaslapa nemelo, kopumā bija kādi 300 triki. Principā tam var noticēt – šovs taču ilga 90 minūtes. Uz skatuves uzkāpa 4 cilvēki no zāles – no piecgadīgas meitenītes līdz 60 gadīgam vecim. Sjūzena nomainīja bezgalīgi daudz kleitu, svārku un kurpju (arī Riks nomainīja ne vienu vien uzvalku). Turklāt katram šovam Riks izdomā kaut ko jaunu – un vasarā taču tie notiek katru dienu, izņemot svētdienas. Ellīgs darbiņš, es jums teikšu.
Kopumā – vienkārši lieliski. Visiem, kas vēl nav bijuši, ir vērts aiziet. Biļete uz tuvajām rindām maksā 40$, nav lēti. Taču es iesaku tomēr paņemt tieši tādu – lai izbrīns dziļāk smadzenēs iekļūtu.
Man te kaut kāda radošā krīze un writer’s block. Bet varbūt esmu tik blāvs tāpēc, ka klusē mans galvenais iedvesmas avots – Vikipēdija.
Ja jau reiz tāda lieta, apjoma dēļ nāksies uzrakstīt, ka vakarā mēs aizgājām uz restorānu Hoolihan’s, tas ir, Huligānisko. Ēdu ribiņas uz grila, jo uz izkārtnes bija rakstīts: “Best ribs in town", tas ir, "Labākās ribiņas pilsētā". Ēdiens, tāpat kā pirmajā reizē, rainforest cafe, mani neiespaidoja. Toties kā aperitīvu pasniedza salātiņus, un tie bija izcili. Svaigi salātiņi, it īpaši ar dārzeņiem, man iet pie sirds. Vēl paprasīju tēju. Atnesa gan paciņās, toties veselu koka kasti ar zāļu maisījumiem, no kuriem izvēlēties. Protams, pēc amerikāņu paraduma šīm stulbajām paciņām bija visādi iespaidīgi nosaukumi. Pēc māsas ieteikuma es izvēlējos passion, tas ir, "kaisle". Verdošu ūdeni un krūzi atnesa atsevišķi, bet dzēriens, kuru pie mums darbā dažs labs dēvē par "kompotiņu", bija neslikts.
Atvērts no deviņiem rītā līdz pusnaktij.
Lūk, starp citu, izdomāju ko interesantu lasītāju izklaidei. Man viesmīļu pakalpojumi vēl joprojām šķiet mežonīgi. Un viss tāpēc, ka es laikam arī esmu padomju cilvēks un nespēju iedomāties, kā brīvprātīgi var strādāt par kalpu un sulaini. Ar prātu saprotu, ka mūsdienu viesmīlis tāds nepavisam nav, un arī kompensāciju, kā tagad modē teikt, par savu darbu saņem pietiekamu. Taču neiznīdējamais kreisums man saka, ka nav smuki likt cilvēkiem darīt tādu stulbu darbu kā laikā atnest un aiznest ēdienu.